 (www.feini.lv) |
| Ozzija : Piemiņai |
| Mana sarkanā rozīte nogūlās blakus daudzām citām... mans skatiens vērās visapkārt, cenšoties izprast situāciju. Es vēl aizvien nespēju noticēt. Nāve ir kas varenāks par mums. Un pareizi jau laikam saka, ka visātrāk aiziet no šīs pasaules tie labākie cilvēki. Tā viņš tur gulēja... tas lika noticēt, ka tas tā ir, lai gan vēl joprojām negribējās ticēt, jo kāpēc tas nevarētu būt vienkārši ļauns sapnis? Liekas ka tie, slavenie, nemirst, vismaz ne tagad... ne tā... Tik daudz puķu, cilvēku kas klusē, jo nav vienkārši ko teikt. Sāk veidoties ziedu paklājs, katra no puķītēm simbolizē vienu sāpošu sirsniņu... tik daudziem sāp. Es viņu nepazinu, personīgi nē, un tādi ir daudzi no mums, bet tas jau nav no svara. vismaz man nē... Ir aizgājis viens cilvēks, bet tik daudzi sēro. Ja tas būtu parasts cilvēks tad par viņa aiziešanu neviens droši vien nezinātu, izņemot ģimeni. Tas ir dīvaini...bet tomēr manuprāt vajag vismaz vienu sērojošu sirsniņu, vismaz vienu kas atcerēsies mūžīgi... Bet šoreiz tādu ir daudz, viņi visi atcerēsies gadu no gada šo cilvēku kas tik daudz darījis valsts labā... nemanot kļuvis mīlēts un cienīts. Dzīve dod un ņem un mums laikam atliek tikai samierināties... Šis ir veltījums Sergeja Žoltoka piemiņai. Mēs viņu nekad neaizmirsīsim... 09.11.2004 |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |