 (www.feini.lv) |
| Ozzija : Ticības spēks |
| Viņa sēdēja tumšā istabā pie sveces. Pār vaigiem ritēja asaras. Vēlarvien viņai bija melnas drēbes un vēlarvien viņa katru dienu aizdedza pa svecei, jo vecmāmiņa viņai bija stāstijusi, ka mirušie spēj atgriesties caur sveces gaismu. Viņa ticēja šīm muļķībām un nekas nespēja sagraut viņas ticību. Viņa bija atsvešinājusies no apkārtjās pasaules, un uzskatīja ka ir palikusi viena , lai arī apkārt bija visi viņas mīļie, gandrīz visi... Katru dienu viņa gāja uz kapsētu lai aizdegtu sveci. Viņa tur vienkārši sēdēja dažbrīd uzlikdama roku uz kapa kopiņas un klusi ko čukstēdama. Apkārtējie no viņas sāka bīties, viņa staigāja pa pilsētu kā melns rēgs ar pilnīgi tukšu skatienu. Radās sajūta, ka viss dzīvais ir izrauts no viņas. Meitene viņu uzskatīja par vienīgo draugu šajā saulē, un tagad jutās vientuļa. Kā ēna viņa klīda pa naksnīgajām ielām, kuras viņu aprija neatstājot aiz sevis neko. Bija pagājušas nedēļas, mēneši, bet nekādas izmaiņas nenotika. Meiteni aizveda uz laukiem, bet tas rezultātu nedeva, viņa joprojām gāja ārā tikai pa naktīm, viņas sejā nebija nekādu emociju. Kad meitene vairs nenāca ārā no savas izstabas, radinieku izmisums bija pieaudzis līdz galējai robežai. Viņi sāka bīties šīs retās reizes kad satika savu meitu. Viņas melnās, izraudātās acis lūkojās tik pārmetoši un dziļi. Nekas nespēja piesaistīt viņas uzmanibu, vienīgi ezers... Aizaugušais ezers, kurš naktī izskatījās kā vārti uz elli. Vakars, kad viņa atkal ar sveci rokās devās ārā, bija neparasti mierīgs. Tomēr to juta tikai meitene. Viņa bez apaviem kājās devās ārā, un viņu pavadīja izmisušie acu skatieni. Viņa apsēdās pie ezera un palika tur vairāk kā stundu. Sveces liesma nodzisa, gaisā izplēnēja dūmi. Apkārti pārņēma bailes, tik viņu ne... Viņai pretī raudzījās tās pašas acis pēc kurām viņa tā bija ilgojusies. Pār tuvējo mežu nolaidās dīvianas skaņas, visa dzīvā radība apklusa. Tas bija mirklis, kad šķita ka abas, mirušo un dzīvo pasaules, savienojās, radot pilnīgu sajukumu visu prātos. Vai to varēja izraisīt viens cilvēk, kas ir tik niecīgs un necils? Kam ir dots tik maz, bet no kura prasa tik daudz? Viņš pastiepa pretī rokas... meitene nejuta pat ne visniecīgākās bailes, viņu vadīja kāds spēks, pār kuru tai nebija varas. Viņa ielika savas plaukstas viņa un aizvēra acis. Viņa piecēlās kājās piekļāvās viņam. To viņa bija gaidījusi visu šo laiku. Vēlarvien valdīja klusums, tikai viņas sirdspuksti izskanēja tālumā. Viņš atkal paņēma sveci, aizdedza to un paņēma meiteni aiz rokas. Svece izstaroja siltumu, kas sildīja viņu sirdis neļaujot mieram pāraugt bailēs. Lēniem soļiem viņi tuvojās ezeram, neizskanēja neviens vārds, tomer viņu kustības bija sinhronas, savienotas. Auktais ūdens skalojās jau līdz ceļiem, viņas svārki piesūcās ar ūdeni velkot viņu aizvien dziļāk un dziļāk. Viņu tēli pazuda ezerā, svece izdzisa, sirdspuksti apklusa, dabā atgrizās dzīvība, bet pār ezeru pārlaidās divi melni enģeļi... 27.09.2004 |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |