 (www.feini.lv) |
| Ozzija : Līdz nāve mūs šķirs |
| Viņi sēdēja istabā uz grīdas rokās sadevušies un skatījās viens otram acīs. Laimīgākus cilvēkus par viņiem iedomāties nemaz nevarēja. Ārā bija vakars, bet joprojām varēja saklausīt putnu balsis. Saule lēnām laidās aiz koku galiem un visus apņēma iekšējs miers. Viņas sejā bija knapi manāms smaids, bet acis spīdēja. Ik pa brīdim izskanēja kāds vārds, kas piepildīja kluso istabu un viegliem spārniem ieķērās otra sirdī. Tā viņi sēdēja bezgalīgi ilgi, nemaz nejuzdami laika gaitu. Uz galda tika iedegta svece, kuras liesma nekustīgi tiecās debesīs. Viņus nemulsināja klusums, viņi pārtika no otra mīlestības un acu skatieniem. Viņš atkal pieliecās viņai klāt aizvēra acis un maigi viņu noskūpstīja. Meitene vēl arvien jutās kā pirmajā reizē, to viņi nekad nav aizmirsuši. Šo satraukumu un reizē bezgalīgo laimi, kas caurstrāvo abu ķermeņus. Tik vienotus un mīlestības pilnus cilvēkus pasaule vēl nebija piedzīvojusi. Tāpat kā pirmajā tikšanās reizē viņš viņai pasniedza baltu rozi, to puisis darīja bieži. Viņš jutās laimīgs, redzēdams meiteni smaidot. Viņiem nevajadzēja vārdus, tāpat viņi zināja otra domas. Un pats dīvainākais, ka viņi nenogura viens no otra, nenogura no otra klātbūtnes un pieskārieniem. Viņi atminējās to dienu, kad abi bija gājuši pa meža ceļu, kad vējš spēlējās ar koku galotnēm. Lija lietus, likās, ka debesis apvienojas ar zemi. Viņi bija cauri slapji. Pār viņas vaigiem pilēja ūdens, melnā tuša izplūda. Tomēr viņš neatceras citu dienu, kad viņa būtu bijusi skaistāka. Likās nekādi pasaules spēki nespēs viņus šķirt… vai tomēr... Atvērās istabas durvis, telpā ienāca, kāda sieviete, izraudātām acīm, meitenes māte… Tēli izzuda, telpu pārņēma nāvīgs augstums, vienīgais kas palika pāri no ilūzijas, bija svece, kas vēl arvien spītīgi tiecās debesīs. Sieviete piegāja pie rakstāmgalda, un pie jauniešu fotogrāfijas, kas bija apsieta ar melnu lenti, nolika baltu rozi… 27.09.2004 |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |