 (www.feini.lv) |
| Gundux. Tūkstots mazu skudru : Dažādības IV |
| Sajūtu sauli uz skausta Pašķielēju tev acīs, Mani aiz mēles kāds rausta – tev kautko traku pateikt! Uz tavas pelēkās žaketes uzgāzt glāzi piena un kaklasaiti uzmest kļavas zarā! ...Tu jau to nesapratīsi, jo:”...mūsdienās jaunam, progresīvam cilvēkam ir ļoti apdomīgi jāvirzās uz saviem mērķiem un saprātīgi jāatbild par savas rīcības iemesliem...” bet zini, mīļais? Es atmetīšu tam visam ar roku! Novilkšu kurpes, uzkāpšu kokā un pakarāšos tai zarā! Pēc tam – piemiegšu tev ar aci un ielidošu dzeltenu pieneņu pļavā! *** Sapinies apmulsums maisās pa kājām, Neziņa uzglūn no katra stūra. Aizklājas acis nemiera plaukstām, Muļķība kož acis sūra, Kā cigarešu dūmi lētā bārā. Griba notrulināta un sveša. Triec savu slinkumu meitiņ ratā – citādi paliksi bešā! *** Zvaigznes un tavas lūpas tik pilnas. Klusuma par daudz. Sirds ir par mazu, lai saspiestu kopā visu to lielumu Visu to drūzmu. Sāpīte smaila, kā zebiekstes ilknīts Piesūkusies pie kājām. Sapinušās un smagas tās Nespēj aiztenterēt līdz tuvākajam mākonim. *** Es gribu, kā rudens lapa Nolaisties tev uz pieres, Es gribu, kā lietus lāse Apmesties tavās skropstās. Gribu, kā saules zaķis Iespīdēt tev acīs. Un kopā ar vēju parotaļāties, Paraustīt tevi aiz jakas! Gribu, kā bērns – iekrampēties tev rokā, Un, kā ragana sajaukt tev prātu. Gribu nolaisties, kā no gaisa Un būt tev blakus – iet kopā! *** Kautkas salūza. Kautkas būtisks, sen mīļots un veidots, sen zināms un pieņemts. Kautkas vienkārši pārlūza un krītot zemē šķembas skanēja kā mazi zvaniņi. Pa vienu no tām lēni ritēja manas un tavas asinis. Es bradāju basām pēdām pa savas dvēseles lauskām. Klusējot tu aizver durvis. 23.08.2004 |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |