Uz pamestiem peroniem
krīt tavas cigaretes
pelni.
Uz apsniguša sliežu ceļa
vārna dzied rīta
dziesmu.
Laternas maigi noraugās
mūsu šaurleņķa
aplī.
Un lauztā līnija nepadodas
bezgalībai.
Šonakt perons citādi mirdz –
aizliegums šķērsot sliedes
liekas nevajadzīgs kā koks,
kas pamests ziemā salst.
Jo saule ir norietējusi
un debesis neaplaudē –
klusē.
Pēdējais vilciens aizbraucis
un stacijas durvis veras
ciet.
Uz apsnigušām sliedēm
tikai vārna dzied
savu miega dziesmu.
Arlabunakti. |