 (www.feini.lv) |
| Santa Ze : Cilpa |
| Mīlestība ir kā karātavas, ja laicīgi attopies un izvelc galvu no šīs cilpas, tu dzīvo, bet ja nē, tad pamats pazūd tev zem kājām un vienā mirklī tevis vairs nav... Vits palūkojās uz Lidas mini bildīti, kura glabājās viņa makā – “Manu eņģelīt! Šķiet, ka man vairs neredzēt tavu smaidu, nesajust tavus matus pie sava kakla, neizbaudīt tavu silto roku glāstus…Ah, lai paliek kā ir tagad!” Vits nobijās no pēkšņā pērkona grāviena, tas bija tik iespaidīgs, ka Vits priecājās par savām bailēm. ~ - Eņģelīt! Kur tu tagad bēgsi? – Vits smejoties sauca Lidai nopakaļ. Viņš Lidu bija nokaitinājis, atkal, šī nebija jau pirmā reize un arī vairs ne simtā. Viņam vienkārši tik ļoti patika, kā viņa apskaišas. - Eņģelīt, eņģelīt! Ko vēl tu māki pateikt? Cik man tevis ir ļoti žēl, ka tu tāds no tiesas aprobežots pī, lai neteiktu vairāk! Tu jau par savu degunu un vēl nez ko tālāk nemazām neredzi! – Lida Vitu izmēdīja un nozākāja. Šīs jau vairs nebija standarta frāzes, ko parasti viņa teica, jo jau mēnesi Lida centās Vitam visādi aplinkus, gandrīz tieši pateikt, ka viņiem viss ir cauri, bet viņš kā latvānis no jauna neko nesaprata un uztvēra visu kā vienu uzplaukušu jociņu. Lida aizcirta dzīvokļa durvis un atvieglota kāpa lejā pa kāpnēm no trešā stāva. “Beidzot! Beidzot viņam pieleks!” viņa nopūtās. Viņa jutās labi un nemazām nejutās ne par ko vainīga. ~ “Un tā tu aizgāji…Man patīk lietus, žēl, ka tev nepatīk. Nez, ko tu tagad dari? Noteikti, ka sēdi mājās un priecājies par savu dzīvi. Žēl, ka tev tā nerūp mana dzīve un mana nākotne, lai gan…kas tev īsti par daļu?” Vits pilnībā izmircis, joprojām stāvēdams drausmajā lietusgāzē starp tik baisajiem pērkona dārdiem un asajām zibens šautrām, domās izteicās. Viņam bija nedaudz vēsi, bet tas arī tikai no vēja. Vits vēroja debesis, gaidīdams varbūtējo pasaules galu. ~ - Kas tagad notiks ar mums? – Vits neizpratnē raustīja valodu, ko nekad nebija darījis. - Kādiem “mums”? Te nekad nav bijuši nekādi “mēs”! esi bijis tikai tu un es. Tu vienīgais no mums abiem biji iemīlējies, es – nemūžam pat netaisos! – Lida skarbi noteica. Šo tikšanos bija izlūdzies Vits pēc pēdējās satikšanās reizes, kad Lida aizcirta dzīvokļa durvis. - Nerunā muļķības! Tu te tagad tikai stāsti fatālākās pasaciņas, lai tikai es tevi liktu mierā! – Vits pasmaidīja, viņam likās, ka, ja viens mīl, tad otrs arī. Šķiet, ka viņa ideāls sabruka līdz ar nākamo Lidas teikumu. - Idiot, atjēdzies! Tagad uzmanīgi paklausies manī un tajos vārdos, kurus es saku! – Lida centās savākt to niknumu, kas viņā svila – Sāksim no paša sākuma. Mēs bijām pazīstami pāris dienas, kad tu man vaicāji, vai nevēlos ar tevi saieties, protams piekritu, jo tu man likies jauks un neizprotams cilvēks. Lūk, tad ar laiku man radās pieradums, klausies – tikai pieradums. Tomēr, tu samīlējies. Njā, manas vainas te nav, jo tas biji tu! Tas nebija ne teātris, ne kas cits, tas bija tikai pieradums! – Lida nomierinājās. - Bet es tevi nevēlos palaist prom! Tu man esi vienīgā un galīgā, nemoki mani! Es nezinu, kā bez tevis dzīvošu. Ko es izdarīju nepareizi?! Es labošos! Ja tas ir kāds cits, tad pārkāpšu sev pāri un lūgšu tev mani paturēt neatkarīgi no viņa. – Vits mirkli apgremojis situāciju izteica. - Neviena cita nav, emu tikai es! Un tu…nemāku pat tev tā precīzi pateikt…tu neesi tas, ar kuru es vēlos kaut dienu ilgāk būt saistīta! – Lida piecēlās un atvadījās, atstājot Vitu vienu viņa paša istabā, pilnībā apjukušu un salauztu. - Eņģelīt! – Vits asarām acīs minūti pēcāk izdvesa sāpīgā čukstā, pēc kura viņš nepārstāja ciest vairākas dienas. ~ Vits smaidīja, viņš tā labi bija apdomājis situāciju, kādā bija nonācis, un nu viņam viss bija itin vienalga. Viņš izvilka no kabatas vēstuli un to lēni pārlasīja. Vēstule bija mērķtiecīgi ielikta caurspīdīgā ūdensnecaurlaidīgā mapītē. Izlasījis to, Vits palūkojās uz melni pelēkajām debesīm. Pa mazam, pa mazam ar lietu no viņa tika noskalotas visas ciešanas, visas pēdējo trīs dienu asaras. Pusstundu Vits neko nedomāja, tikai klausījās lietū un pērkonā, klausījās, kā lāse pa lāsei iekrīt peļķē. Bez viņa nevienas citas dvēseles uz piecstāvu mājas jumta nebija. Vits smaidīja un bija apmierināts ar visu. “Mīlestība ir lieta kuras dēļ var arī doties nāvē…nu tad pamēģināsim, vai var! Eņģelīt, tas tev…” Vits smaidot nodomāja. Piektais stāvs garām, otrais arī… Uz asfalta blakus nedzīvajam Vita ķermenim bija izlidojusi arī vēstule no mapītes. Asinis un lietus plūda pāri vēstulei. Tinte lēnām, lēnām sāka izplūst. Bez trokšņa, bez lieciniekiem, bez nožēlas. Lietus mitējās un cauri melnajām debesīm spīdēja rieta saules stari, tie apmirdzēja zaļo zāli, izgaismoja sārtās tērcītes, kas plūda pa ietvi. No mājas izskrēja trīs gadus veca meitenīte, kura dzīvoja kaimiņos Vitam. Meitenīte pacēla pusizplūdušo vēstuli noglaudīja Vita galvu, pasmaidīja un nolika blakus uz akmens vēstuli žūt saulītē. Meitenīte iegāja atpakaļ mājā un klusēdama smaidīja. Saulē burti pārstāja izplūst, tie pat bija saprotami, tā pat nebija vēstule, vairāk kā telegramma, kur norādīta Lidas adrese un divi teikumi – “ Mīlestība ir lieta, kuras dēļ var arī doties nāvē…Tas par tevi, tagad es tevi sargāšu, Lida!” ~ Kad Lida saņēma šo vēstuli un dzirdēja notikušo, viņa jutās apjukusi. Lai arī ko viņa bija domājusi, bet nekad nebūtu iedomājusies, ka Vits varētu izdarīt kaut ko tādu. Viņai palika bail no tā, ka viņš nu viņu sargās. Lida bija gatava uz jebko, bet tikai, lai viņu pamestu šī riebīgā sajūta, ka Vits viņu vēro. |
| (18.03.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |