 (www.feini.lv) |
| g.a.s. : iespaidu minējumi |
| mazs, mazs stūrītis istabās netika izmantots. visi trauki uz galda jau ar putekļiem pārvilkušies, tikai tavas rīta piena krūzītes nolauztā osiņa no tīra porcelāna, nekur vairs nav atrodama. spilgti zaļa. aukstums spraucas gar palodzi, neviena netraucēts. saldē vēl miegaino degungalu un kapzeķēs tērptās kājas. tu guli. kāds nemierīgs kaimiņu puika koridorā pucē zābakus un šmaukstina lūpas. vakariņas cepeškrāsnī tā arī palikušas cepeškrāsnī neaiztiktas. īsts sautējums, nu vairs ne uz pusi tik garšīgs. noklaudz durvis un spuldzīte vientuļi neizslēgta, var dzirdēt kā tā dīc. apstākļu sakritība novedusi tevi līdz mājām pēc gara ceļojuma un lai gan tu esi līdz nāvei nogurusi, tukšais vēders tev netraucē. sapnis vēl sapņojams, no rīta jau aizmirsts. kāda neskaidra migla pār aiz loga pielieto pļavu, skrien pretī kāds. bez sejas, bet ar zināmu gaitu un eleganti ieturētām pauzītēm. lēciens un lēciens, kāds kurmja rakums atkal ir garām. „satinies ciešāk segā,” es saku un berzēju acis. brilles uz nakts galdiņa ar nolauztu kājiņu – jau vecas – es nodomāju, kaut tu vēl guli ar smagu elpu un matiem pār pieri un manu plecu. jānospiež modinātājs, kā katru tādu rītu, tomēr liekas – nav vērts. kādas gan leduspuķes ir rūtīs. un vaidi aiz sienas, laikam plānas un tapetes tādas nosmulētas no laika. pagājušo rudeni, tu vakar teici, tava istaba appludināta, sekas vēl tagad var atrast. diez kurš ir gleznojis to akvareli pie pretējās sienas? tavs vaigs tik tuvu manam vaigam, tomēr nepieskaras. nez vai mūsu vakardienas vienošanās par to, ka sajuksim prātā viens no otra vēl spēkā? tāda dīvaina juška. es zinu, ka tieši šobrīd nolaižas kāda lidmašīna. pirms nedēļas tu atlidoji ar šo reisu, bet es nevarēju tevi sagaidīt jau krietni pirms tam. gaisā var redzēt elpas, ja ieskatās. kaut kur sienā graužas pele, bet es nevaru saprast kurā. koncentrēšanās sāk sāpēt. pa pastu tu sūtīji man naudu. nezinu kāpēc, bet tu sacīji, lai kaut ko nopērku. zvaigznes jau nevar iegādāties – es nodomāju – pēc tām var tikai tiekties. glabāju tavas aploksnes bufetē blakus pavārgrāmatām. dažkārt man liekas, ka vajadzētu atdot, bet tu jau tāpat neņemtu un tā tas paliek no rīta uz rītu. zemeņu ievārījums no pērnā gada ogām, tepat dārzā aug, gaida savu riecienu ar mūsu pamošanos. dikti gribas tevi pamodināt, bet sajūtas tādas, ka labāk vēl ne. mēs varam tik maz būt kopā. labāk vēl ne. mums nav tik daudz laika – vairs nav. liekas, ka tas karājas virs mūsu galvām ar zināmu un iespējams aprēķināmu amplitūdu. es palieku kluss, kad tu mosties. |
| (16.03.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |