 (www.feini.lv) |
| g.a.s. : 3,14 |
| sniegotās kalnu virsotnes viņš nebija redzējis nekad. dažreiz viņš iztēlojās un aizklīda garās savādi naksnīgās pastaigās, pats ar sevi, bez kāda nolūka – tikai, lai padomātu un redzētu zvaigznes caur koku galotnēm, kad pūta vējš, lejā no zariem krita sniegs. sevišķi skaidrās naktīs varēja saskatīt čiekurus eglēs. pārāk augstu, lai aizsniegtos. viņa jau sen nav viņu apciemojusi. nedaudz skumīgas brokastis, nedaudz drupaču uz galda malas. kādu laiku neliekas svarīgi notraust nost un uz grīdas palikušas vakar naktī atstātās slapjās pārnākšanas pēdas. viņš sēž knibinādams rupjmaizi savos pirkstos, līdz mutei tā arī nekas nenonāk. viņš jūt, ka peld. tieši tagad un te – sēžot. vakardiena vairs neko nevar izmainīt un viņa rītdiena tāpat. uz bārdas naža, ja to atstāj pa roku galam metas rūsa virsū, pavisam aizmirsis skūties. tikai tie dīvainie klejojumi kā tādi meklējumi. viņa pazuda tik pēkšņi, bet viņš nevar. ja varētu,.. bet kas zudis to vairs nepazaudēt. viņa māja ir silta un pat zināmā mērā mājīga gaisotne tajā, jo krāsni viņš kurina tikpat rūpīgi. pat ar zināmu precizitāti. tā ir veca māja ar krāsotu grīdu un balsinātām sienām. griesti ir augsti un kādreiz viņš bija mēģinājis tos apgleznot ar sniegotajām virsotnēm, zvaigznēm, kas uz to galotnēm atpūšas – neko vairāk. krāsu bundžas vēl tagad stāv stūrī kā noliktas un viņas vairs nav. „vai tu varētu palikt?” viņš bija jautājis, vai tikai gribējis jautāt. viņš dzird kā sprakšķ egles malka, krāsnī sadegdama. pat nopūta pār lūpām nelaužas, tikai tāds tāls miegs klauvē ar nomoda sapņiem – ļauj viņai atpūsties, neļauj piekust, nenovelc drānas, kad atgriezies un neskaiti laiku. |
| (16.03.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |