 (www.feini.lv) |
| g.a.s. : Pavadīšana |
| reibums nenāca viegli, viņš gāja pa piesnigušo un pielijušo ielu, skatīdamies uz slapjajiem putniem, meklēdams kādu slepenu vietu savā prātā, kur paglābties. tie muka prom no viņa kājām, kad viņš soļoja tiem virsū. varēja just ieinteresētību. nākamais uzplaiksnījums. norasojis, vienas vienīgas izkusušas sniegpārslas, nosēts no vienas vietas, autobusa vējstikls. slīpi spīd autoostas pēdējā neizdegusī spuldzīte lampu rindā. Ielaužas iekšā. gaismas stari maina virzienu, salūstot lāsēs. ēna. ēna pārskrien pār seju ik pēc 3,14 sekundēm un precizitātei ir tik liela nozīme tieši tagad. gaisma krīt iekšā veselu mūžību un autobusa pulkstenis nerāda pareizu laiku, bet tiecas izbraukšanas minūtēm, bez piecām desmit. noslīd logu tīrītājs un tā ir tikai pēdējā reize. šoferis izslēdz salona apgaismojumu, tā viņam vieglāk vadīt, aizbrauc. uz loga paliek tikai viegls svīdums. viņš jūt, ka viņa vieta ir jau aizņemta. šķituma vardarbība, viņš gandrīz paslīd noturoties kājās. cepure, kas no pērnā gada izstaipījusies pārāk plata, tikai 45% vilnas un 55% akrila, uzšļūk uz acīm. jāsakārto arī pleca soma un principa pēc jāpārliecinās – jā! – zeme turpina griezties, nekas neliecina arī par to, ka tā neturpinās. tomēr klusa cerība paliek un tas ir viss, kas viņam patiesi pieder. tikai izdomas radīts tēls un nākotnes plāni, kurus pat gribēdams glīti uz papīra nevar uzrakstīt. viņš vienmēr ir baidījies no baltām lapām un no vientuļām ziemām. var taču būt līdzība, vai ne? nākamais uzplaiksnījums. tumsā pazudis viņa mājupceļš, tāpat kā atmiņās pazudis šās dienas rīts. viņš domā, ka ir iespējams izvairīties no nupat aizsalt sākušajām peļķēm, viņš domā, ka var palikt ar sausām kājām. kāda pēkšņa iedoma pāršķeļ debesis, tāda krītoša zvaigzne, ko noķert nevar. tu nekad nevarēsi apiet visas peļķes – viņš to zina un pasaka balsī. nākamais, kas atgadās, ir slapjas kedas, zeķes un pirksti ar visām starpām. ir mitrs, vēls vakars, daudz tumsas, no tās krīt retas, reti lielas lietus lāses. viņam ienāk prātā, ka būtu jauki, ja no debesīm šajā brīdī varētu birt konfeti. kas tas būtu par skatu! tālāk. pretī māja. pretī viņš. divatā un tumši logi, bet viens ir gaišs, tur spīd elektriskā svece. nedaudz no labās puses un pavisam neredzami, bet sāk pūst vējš un vēja stabules skandināt savu mājīguma melodiju. liekas, tā ir pat gandrīz labāk, jo tās ir viņa izdomātas un tikai, tad kāds tāls troksnis viņpus klusajam mežam viņu atmodina no sastingušās stājas un nekustīgi pievērstā skatiena vienīgajam gaišajam logam. nav nekā tāda, ko viņš vēlētos vairāk, bet šovakar viņš viņu nesatiks. nākamais uzplaiksnījums. pat attālumam ir zināms valdzinājums, tikai to nevar izskaidrot, ja viņš redz viņu sapnī, tad var arī gulēt un pēdējais autobuss jau ir aizgājis. |
| (16.03.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |