 (www.feini.lv) |
| Gita Mullere : Eņģelis. Viņa – balta un tīra |
| Man patīk tevi apskaut. Tu esi maza un sīciņa, un, kad esi manās skavās un manas rokas jūt tavus plecus, cieši piespiedušos manam krūškurvim, es saprotu, ka esi kā mazs bērns vai dzīvnieciņš, ko pieradinājis kāds cilvēks…Tu nespēj parūpēties par sevi un man bail tevi palaist. Bet bail arī tevi paturēt, jo man bail tevi sasmērēt. Tik maza, balta un tīra. Tik nevainīga, kā bērns. Tik sīciņa un balta kā ledus skulptūra aplieta ar zemeņu sīrupu. Kā leduspuķe uzplaukusi uz mana loga, kura ir tik skaista un trausla, kurai bail pieskarties, bail ieelpot tās smaržu, jo tā var pazust. Tik balta… pat sniegs, kaut arī Everesta galotnē, nespēj būt tik tīrs un balts. Tik nevainīgs kā tu… Un man liekas, ka, lai arī cik bieži un, lai arī ar kādu ūdeni es mazgātu savas plaukstas, tās nekad nebūs pietiekoši tīras, lai pieskartos tavām plaukstām, tavam plecam un lūpām. Tu neesi cilvēks. Lai ari meitene no manas kaimiņmājas, bet noteikti cilvēks tu neesi. Viņi nav tik balti, tik tīri un spodri. Varbūt eņģelis? Bet par to vēl jāšaubās, jo jau pirms paprāva laiciņa visus eņģeļus iznīcināja melnais un ļaunas! Jā! Nē! Zinu, tu laikam esi viens no tiem dažiem, kas palika dzīvs! Ko nenoķēra, nenogalināja, kam paveicās! Tu esi eņģelis! Es uzminēju, vai nē?! Bet nē, labāk nesaki. Tu esi balta un tīra, man bail tevi sasmērēt. |
| (05.03.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |