 (www.feini.lv) |
| Kaiva Anna : Naida pārpilnībā |
| Tu esi tu. Es – kaut kas svešs.. Man iekšā kas tukšs. Sirds pukst, Bet naids pār malām plūst.. Un tas kā rēta sūrst. Pat negribot, es raudu. Un iezogas domas, ka tev, Tas rada prieku. Un tādēļ tu nekad nepamet To smaidu. No savas sejas. Viss.. viss apkārt smejas. Dažās sekundēs es paslīdu, Un kritiens ir pilns ar nožēlu. Nevar noslēpt savu apjukumu. Neizjust ar ļauno lielu tuvumu. Tas ieradīsies visā savā krāšņumā. Segts mantijās, viss savā melnumā. Laipni lūgts, lielākajā tumšo zaru brīnumā. Nenosodīt sevi ir spēks. Atvainojoties gūts prieks. Iekšā ir virpuļojošs klusums. Pat noticējās, ka mani pārņēmis drūmums. Es zinu – drīz atkal visam sākums. Bet pagaidām tiek izjusts retais baltums. |
| (25.02.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |