 (www.feini.lv) |
| Brīnumbērns : Pazudusī draudzība |
| Tu iebrāzies manā dzīvē kā viesulis... Vēl tad tā likās kā spēle.. kā spēle, kurā satikās divas neapbružātas dvēseles un spēlēja "Patiesību un Izaicinājumu"! Viss likās tik tīrs un skaists... mūs vienoja saikne, kuru nespēja pāršķelt neviens, lai arī kā pūlētos! Saviem spēkiem, ar miljoniem izraudātām asarām uzcēlām sev apkārt mūri...un tas nebija parasts, tas bija neaptraipīts draudzības un mīlestības mūris! Man patika tas, jo bija sajūta, ka esmu pasargāta un mīlēta... Bet tad vienu dienu tu sadzirdēji balsi aiz mūra sienas...balsi kas līdzinājās eņģeļa saucienam... tu ātri paķēri mušu pletni un ar plastmasas rokturīti izurbi caurumiņus, pa kuriem varētu sajust eņģelīša elpu un maigos pirkstu pieskārienus...katru dienu eņģelītis nāca pie tevis ciemos un stāstīja par to, kas ar viņu noticis...Bet tad vienu dienu viņš paziņoja, ka ir iemīlējis tādu pašu eņģeli kā viņš...Tava mazā sirsniņa sažņaudzās... tu sajuti, ka esi zaudējis to ko mīli...Ar laiku šī aizgājusī mīla pārvērtās par naida pārpilnu tumsu...Es centos tev palīdzēt, bet tev sāpēja tik ļoti, ka aiz dusmām paņēmi āmuru un izsiti caurumu, pa kuru izrāpties no mūsu uzbūvētās pils...Es paliku stāvot pie izsistā roba un raudāju...kliedzu, lai nāc atpakaļ, bet tu nedzirdēji...tu bezrūpīgi aizskrēji rudzupuķu pļavā un atstāji mani tur - melnajā caurumā...Aizmirsi visu... aizmirsi manu dāvāto mīlestību... aizmirsi mani...sāp tik ļoti...vai jebkad vēl spēšu mīlēt tā kā mīlēt var tikai draugu?... Vai jebkad vēl ticēšu, tam ko saka citi?... Es joprojām vēl stāvu pie tava izsistā cauruma...raudu... un gaidu, kad atgriezīsies ar cementa paku un teiksi :"Uzceļam jaunu pili?" |
| (12.02.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |