 (www.feini.lv) |
| Brīnumbērns : Cilvēciņu spēles smilšu kastē |
| Visa pasaule kā liela smilšu kaste, kurā pa malu malām izmētāti dažādas krāsa spainīši, lāpstiņas un formiņas. Vēl pa starpu arī kāda aprakta „huba bubas” košlene, kas izkritusi kādam nevīžīgam spēlmanim. Pilna smilšu kaste cilvēciņu. Katrs ceļ savu māju. Kāds pili, cits suņu būdu, bet visi kaut ko ceļ. Smiltis pietiek visiem, ja vien māk atrast vietu. Vienas smilšu kastes stūrī sēž mazs puisēns un raud, jo kāds ir uzkāpis viņa, tikko uzceltajai, pilij. Pils nebija no tām krāšņākajām. Parasta spainīša formā bez liekiem rotājumiem, bet viņam tā likās skaista, jo tajā bija ielikta tik daudz mīlestības un rūpju, tik daudz prieka un laimes, bet nu tās vairs nav...nav... Ir palikušas tikai atmiņas. Viņš sēž stūrī un raud, un cer, ka kāds viņam palīdzēs uzcelt jaunu, bet neviena nav. Visapkārt ir tik daudz cilvēciņu, taču visi ir aizņemti ar kaut ko citu un nepamana, ka puisēns raud. Katram rūp tikai tas, kā nosargāt paša pili. Viņa izraudātās asaras pazūd. Kur? To nezin neviens. Puisēns izvelk no kabatas saņurcītu, rūtainu kabatas lakatiņu, noslauka asaras, paņem savu dzelteno spainīti, pieceļas un iet...iet un neapstājas. Viņš vēro apkārt notiekošo un cenšas izprast pasauli ārpus tā stūra, kurā viņš bija sēdējis visu savu dzīvi. Viņš iet un vēro. Kāda meitenīte cenšas uzstādīt Ginesa rekordu smilšu kūciņu celšanā. Viņa kā jukusi cilā formiņas. Meitene redz tikai formiņas un vairāk neko. Viņa nepamana apkārt esošo smilšu skaistumu. Mazliet tālāk kādam puisēnam viss ir apnicis tik ļoti, ka viņš apsēžas uz zilas krāsas soliņa un čūpina īkšķi, kuru tikko bija novārtījis smiltīs. Viņam viss ir vienalga. Arī mamma nav tuvumā, tāpēc nav neviena, kas aizrādītu, ka rokas ir jānomazgā. Ar laiku puisis pierod pie smilšu kraukšķēšanas starp zobiem un aizmirst par sajūtu, kas bija agrāk. Vēl kaut kur tālāk divas meitenes mētājas ar dubļu pikām, jo viena bija otrai atņēmusi rotaļu biedru. Neprecīzi mestā dubļu pika trāpa pa kāju puisēnam. Viņš paskatās uz netīro kāju, bet neapstājas un tikai iet tālāk, līdz ierauga pūļa vidū smiltīs sēžam mazu meitenīti. Arī viņa raud tāpat kā puisītis raudāja pirms brīža. Meitenīte raud, jo kādi lielāki puiši ar riteņiem sabrauca viņas skaisto pili, kuru viņa bija izrotājusi ar margrietiņu ziediem. Un ar to viņiem nepietika. Viņi pārbrauca pāri arī viņas mazajam spainītim, kuru pagājušos Ziemassvētkos viņai uzdāvināja brālis. Viņi to salauza un meitenītei vairs nebija nekā, tikai lauskas no spainīša un maza dzelzs karotīte, kuru viņa pa kluso bija paņēmusi no mājas. Tā nu meitenīte tur sēž viena ar rokā sažņaugto dzelzs karotīti un raud. Puisītis nespēj paiet garām un apsēžas meitenītei blakus, notīra dubļus no kājas, kurus pirmīt viņam uzmeta un klusā balsī saka: „Lūdzu, ņem manu dzelteno spainīti. Uzcelsim jaunu pili kopā.” Tā viņi abi tur sēž, smejas, raksta smiltīs viens otra vārdu un ceļ jaunu pili – lielāku un skaistāku. Šoreiz viņi neļaus to sabrucināt. Kopā viņi to nosargās! |
| (12.02.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |