 (www.feini.lv) |
| only_me : Cīņa |
| Lēnām, pa šaurām trepēm, caur manu sirdi Kāpj augšā bezgalīgs kaut kas, Kaut kas, kam nav nekā, ne sākuma, ne gala. Tas kāpj un, kaut lūdzos, neapstājas pavisam, Tikai mirkli ievilkt elpu dod, lai dzīvoju, Lai viņam, manam mīļajam, ir ko nogalināt. Uz brīdi man liekas, ka beidzot nu svabada esmu, Bet arī tas tikai brīdis ilūzijas, lai savu spēku, Lai savu spēku, savas bailes varētu viņam atdot. Ne jau pēc savas gribas es elpoju, Ne jau pēc savas gribas es pretojos viņam, Viņš liek man pretoties, lai, pirms nākamā upura, Iegūtu mirkli galvenās, saldākās baudas. Lai mirkli vienu vienīgu es izjustu visasākās sāpes, Bet manas bailes, manu sirdi viņš nedabūs. Par dārgu tās priekš manis un manas pasaules. Ņem manu spēku, manis pēc, bet jūtas, manu sirdi Tu nesavāksi, tu nenesīsi tās uz savu midzeni. Nekas, ka sāpes, ko sagādā, liek justies kā ekstāzē. Ak, ņem un paņem, un aizlido prom! Bēdz! Pēc tam es tevi sameklēšu un atņemšu visu, Visu, ko no manis esi savācis, visu, ko citiem atņēmis! Bet vari jau arī atgriezties, ja pārdomā. Es gaidīšu, mūžam, bet ne jau vienmēr, jo tu jau izjauci visu, Izjauci manu dzīvi, lai es atkal sāktu visu no jauna, Lai viss sāktos no gala, lai tu dzīvotu. Paldies, ka varu visu sākt no sākuma! Arī tu atgriezīsies, bet varbūt šoreiz Man pietiks spēka uzvarēt tevi. Paldies, ka devi man iespēju!!! 22.03.2004 |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |