|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Alušta: „Jautrais namiņš” (16. epizode) | Autors - Kristīne Čeirāne
| | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
- Fak ar ārā, kas te notiek? – Ģirts noburkšķēja un parakņājās mantās, līdz atrada savu mobilo telefonu. – Ir seši no rīta, kāpēc viņi spēlē PSRS himnu?
- Mēs esam blakus Maskavas enerģētiskā institūta nometnei. Tā ir Krievijas himna, idiot! – no blakus telts atskanēja Lailas balss.
- Tev arī neguļas?
- Nu jau vairs nē.
- Noiesim lejā uz jūru? – viņš piedāvāja.
- Labprāt.
Abi atvēra savu telšu rāvējslēdzējus un izlīda laukā. Šādā agrumā gaisā vēl bija jaušams patīkams vēsums, kas nozīmēja vieglāku pārvietošanos pa kalnu taciņām. Pārējā telšu pilsētiņa vēl gulēja saldā miegā, vienīgi āra virtuvē jau valdīja rosība – kā nekā, brokastis tika pasniegtas no astoņiem rītā un „Jautrais namiņš” sastāvēja no trim klajumiem jeb „poļanām”: apakšējās, vidējās un augšējās. Draugi bija apmetušies vidējā poļanā un uzskatīja to par pašu labāko – šeit atradās administrācijas ēka, virtuve, dušas, tualetes un tā atradās vistuvāk jūrai.
Lai gan jūra patiešām atradās ļoti tuvu kempinga vietai, ceļš uz turieni aizņēma zināmu laiku. Pirmkārt, bija jāiet pa kārtējo serpentīnu, otrkārt, serpentīns bija klāts ar betonu, kas vietām bija slidens. Takas beigās atradās neliels betona valnis – laikam uzbūvēts ar nodomu. Laila spēra soļus piesardzīgi, bet Ģirts turējās viņai blakus, gatavs saķert, ja viņa gadījumā sāktu slīdēt lejup.
MEI nometnes pusē bija sākusies rīta junda. Himnas atskaņošana bija beigusies un tagad meišņiķi uzklausīja jaunumus un pasākumu sarakstu turpmākajām dienām. Rītdien bija paredzēts vietējais KVN.
Kad Laila un Ģirts nokļuva pludmalē, viņiem aizrāvās elpa. Pieradušiem pie Baltijas jūras un tās pludmalēm, Krimas pludmale viņiem bija kas pilnīgi jauns: smilšu vietā pludmali klāja oļi, bet ūdens bija tik dzidrs, ka varēja redzēt jūras dibenā esošos akmeņus un koraļļus. Turklāt tā vēl bija pilna ar muliņiem – acīmredzot, lai vētras laikā tie neļautu ūdenim nodarīt nopietnus postījumus krasta teritorijai.
Draugi uzkāpa uz viena no muliņiem un aizgāja līdz tā galam. Pludmalē nebija neviena cilvēka, ūdens bija pilnīgi mierīgs un sārtās debesis veidoja kontrastu ar tirkīzzilo ūdeni.
- Cik šeit ir skaisti! – Laila teica.
- Es vienkārši fanoju! Zviedru galds ukraiņu gaumē! – Ģirts teica, apsēzdamies pie brokastu galda.
- Par ko tieši? – Ivo pasmīnēja.
- Paskatieties paši! - Ģirts sacīja un novietoja uz galda savu krūzi.
Draugi ielūkojās tajā iekšā un ieraudzīja, ka krūze ir pilna tikai par vienu trešdaļu.
- Kas tas par prikolu? – Gvido brīnījās. – Vispirms to pielēja pilnu par divām trešdaļām, tad, kad tu gāji otrreiz – līdz pusei un tagad tikai par vienu trešdaļu?
- Interesanti, cik tev ielies, ja aiziesi pakaļ tējai vēl ceturto reizi? – Eva smīnēja.
- Neielies vispār! – Ģirts skaļi iesmējās.
- Jā.... Laipni lūdzam atpakaļ padomju bufetes tradīcijās! – Ivo jokoja.
- Tātad, vispirms mēs uzzinājām, ka ēdienu dod tikai apmaiņā pret talonu, pēc tam – ka uz vienu degunu pienākas viena maizes šķēle un sviesta piciņa, tagad – ka arī tējai ir noteikts ierobežojums, - Gvido uzskaitīja.
Alušta pasmīnēja.
- Labi, kempinga virtuvei nenoliedzami ir savas dīvainības, bet vienu nevar noliegt – baro šeit labi, - viņa teica un ielika mutē vēl vienu karotīti putras ar augļiem.
- Tas gan, - puiši piekrita.
- Ko šodien darīsim? – Eva jautāja, nomainot tēmu.
- Nezinu kā jūs, bet es zvilnēšu pludmalē un vakarā iešu uz diseni, - Ģirts teica.
- Es pievienojos! – Alušta iesaucās. Arī pārējiem Ģirta plāns gāja pie sirds.
- Rītdien varētu aiziet uz Aluštas pilsētu, - Laila ierosināja.
- Es par! – tūlīt pat atskanēja Aluštas balss. – Tikai pagaidi... Ko nozīmē „aiziet”?
- To arī nozīmē. Līdz Aluštai iespējams aiziet caur pludmali. Tie ir tikai seši kilometri.
- Seši kilometri? – Alise pārjautāja. – Ar mikriņu bija teju piecpadsmit.
- Nujā, bet mikriņš jau brauca pa serpentīniem. Mēs savukārt iesim tikai taisni.
- Kāpēc ne? - Gvido teica. – Starp citu, vai kāds zina, cikos šovakar sākas disene?
- Desmitos, - Ģirts sacīja.
Paēduši brokastis, draugi ielīda teltīs pārģērbties. Kā parasti, vislielāko uzmanību izpelnījās Alušta – draugi gandrīz vai slēdza derības par to, kādos apavos viņa pārvietosies pa kalniem: zābakos vai tomēr iešļūcenēs. Alušta pārsteidza visus, pa „Jautro namiņu” staigādama basām kājām.
- Nu paklau, staigāt pa kalnu takām augstpapēžu zābakos ir stulbums, savukārt iešļūcenes es nevaru ciest. Turklāt, ja tev ir 41. kājas izmērs, iešļūcenes liek izskatīties tā, it kā tev kājās būtu pleznas, - viņa paskaidroja.
Pludmalē bija gana daudz cilvēku, bet, par laimi, vietas pietika visiem. Draugi izklāja dvieļus un tūlīt pat devās ūdenī.
- Paradīze! – Alušta sacīja, iebrizdama siltajā ūdenī.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 18.07. vai 19.07.
(10.07.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...
Ko man darīt? ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
